Zem kājām mākoņi TINTES DARBNĪCA “ZEM KĀJĀM MĀKOŅI”

14. decembrī plkst. 11.00 pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērni kopā ar vecākiem un vecvecākiem aicināti uz tintes darbnīcu “ZEM KĀJĀM MĀKOŅI” Raiņa un Aspazija vasarnīcā Jāņa Pliekšāna ielā 5/7, Jūrmalā.
Tintes mākoņu un rokrakstu pētniecības darbnīcā kopā ar vizuālo mākslinieci Evu Vēveri kopīgi meklēsim veidus, kā dzejā un tintes traipos izzīlēt dzīves notikumus, rakstīt vēstules ar spalvu un izpūst no mušas ziloni. Darbnīca balstīta Aspazijas liriskās biogrāfijas krājuma “Ziedu klēpis” dzejā un aicina uz dažādu tintes iespēju izzināšanu.
Darbnīcā ieteicams ierasties apģērbā, kuru nav bail nosmērēt. Būs iespēja pārģērbties.

Eva Vēvere ir vizuālā māksliniece, kas strādā dažādos medijos, tai skaitā instalācijā, procesuālos notikumos, video, zīmējumā un veido interaktīvus projektus, kuros spēles formā tiek risināti dažādi spriedzes pilni uzdevumi īpaši izvēlētās, ar laikmetīgo mākslu saistītās platformās vai notikumos. Kopš 2019. gada, sadarbībā ar Lauru Prikuli, realizē Poētiskā Robotisma projektus. Nesenākā izstāžu prakse saistīta ar tādām institūcijām kā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LV), Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LV), Tartu Art House (EE), Kulturtarnet pa Knippelsbro (DK), turpinās arī aktīvs rezidenču periods Ziemeļvalstīs. Pēdējos gados pievēršas arī eksperimentālu sadarbību veidošanai ar laikmetīgās dejas un mūzikas profesionāļiem. Vadījusi mākslas autordarbnīcas bērniem Somijā, Vācijā, Lietuvā, Apvienotajos Arābu Emirātos. Vairākārt piedalījusies “Artsits to Schools” programmā Igaunijas skolās. Veidojusi ar dzejas mantojumu saistītu mākslas darbnīcu ciklu ģimenēm Raiņa un Aspazijas mājā 2018. gadā, un 2019. gadā to turpina.

Tintes darbnīca “Zem kājām mākoņi” ir viena no mākslas / dzejas darbnīcām ģimenēm, kas no marta līdz decembrim notiek Raiņa un Aspazijas mājā. Piecas mākslinieces – Ilze Aulmane, Ieva Baumgarte, Līva Kaprāle, Ella Mežule un Eva Vēvere –, izmantojot dažādas tēlotājmākslas tehnikas (grafiku, glezniecību, tekstila dizainu u.c.) un rosinot bērnus un vecākus iepazīt Aspazijas un Raiņa tekstus, sniedz iespēju ģimenēm radoši darboties kopā, veidojot savus mākslas darbus.

Lūdzam pieteikties iepriekš, rakstot uz e-pastu linda.grinberga@memorialiemuzeji.lv vai zvanot pa tālruni 29239472.
Ieeja ģimenēm ar bērniem – 3,00 EUR.
Darbnīcu ciklu atbalsta Kultūras ministrija.

Memoriālo muzeju apvienības rīkots publisks pasākums.
Foto un video materiāli tiks publicēti interneta resursos un izmantoti muzeju publicitātes pasākumos.


SMAGATLĒTIKA ATVĒRŠANA-A3_mini JĀŅA TOMAŠA DZEJAS KRĀJUMA „SMAGATLĒTIKA” ATVĒRŠANA

Jāņa Akuratera muzejā Rīgā, Ojāra Vācieša ielā 6a, ceturtdien, 12. decembrī plkst. 18.00. tiks atvērts Jāņa Tomaša otrais dzejas krājums „Smagatlētika”. Apmeklētājus priecēs paša autora lasījums.

Jāņa Tomaša pirmais krājums „Melnie darba cimdi” (2016) bija sensācija daudz piedzīvojušajā latviešu dzejas vidē. Par pirmo grāmatu autors saņēma gan Latvijas Literatūras Gada balvu par spilgtāko debiju, gan LTV un Latvijas Radio balvu „Kilograms kultūras”, gan Dzintara Soduma balvu. J. Tomaša dzeju raksturo svaigas, neparastas metaforas savienojumā ar sirsnīgu un ironisku uztveri, ko pauž vīrietis spēka gados. Arī otrais dzejoļu krājums un tā nosaukums „Smagatlētika” šos spēka gadus apliecina.

Grāmatas redaktors Aivars Eipurs krājuma ievadā raksta: „Jāņa Tomaša otrajā dzejoļu krājumā „Smagatlētika” latiņa nav laista zemāk, bet gan pacelta augstāk. Tas ir dzejas atlēta cienīgi. Šeit autoram izdevies atbrīvoties no pirmajā grāmatā vietām manāmajiem lēcieniem sāņus viena dzejoļa robežās. Ar pirmo grāmatu tika iegūtas ne tikai balvas, bet arī pieredze, tāpēc šajā grāmatā dzejoļi tiek turēti grožos stingrāk. Daba, lietas un cilvēki kalpo par vielu apburošām metaforām – tādām, kurām līdzīgas, pamanījis kur citur, saukšu par tomašveidīgām. Ar tām Providence un mūza Tomašu joprojām lutina, padarot daudzus dzejoļus par īstiem piedzīvojumiem.”

Vairāk informācijas: e-pasts akuraters@memorialiemuzeji.lv; tālr. +371 67619934; +371 29254631

 

Foto un video materiāli var tikt publicēti interneta resursos un izmantoti muzeju publicitātes pasākumos.


Soave_Tumša nakts VOKĀLĀ TRIO SOAVE ZIEMAS NOSKAŅU KONCERTS “TUMŠA NAKTE”

Sestdien, 14. decembrī, plkst. 19.00 Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā, Jāņa Pliekšāna ielā 5/7, notiks ziemas noskaņu koncerts „Tumša nakte”, kurā klausītājus priecēs vokālais trio „Soave”.
Koncertprogrammā būs iespēja dzirdēt dažādu latviešu tautasdziesmu un latviešu oriģinālkompozīciju pirmatskaņojumus, ko īpaši “Soavei” aranžējusi ansambļa dalībniece Alise Koknēviča-Upīte, kā arī skaistākās Ziemassvētku melodijas, kuru skanējumu kuplinās koncerta īpašais viesis – ģitārists Ģirts Celmiņš.
Gada tumšākajā laikā šis koncerts sniegs iespēju kavēties gaišās un apcerīgās noskaņās, turklāt tajā netrūks arī vitālu un enerģisku nošu.
Vokālais trio „Soave” radies 2019. gada pavasarī, un tajā apvienojušās trīs profesionālas kordiriģentes un dziedātājas – Margarita Dudčaka, Kristiāna Krieva un Alise Koknēviča-Upīte. Ansamblis izpilda dziesmas bez pavadījuma (a capella), par savu galveno izteiksmes līdzekli izvēloties pašu krāšņāko instrumentu – cilvēka balsi.

Biļetes muzeja kasē.
Ieejas maksa: 2.00 EUR,
skolēniem, studentiem, pensionāriem: 1.00 EUR.

Vairāk informācijas: linda.grinberga@memorialiemuzeji.lv, tālr.: 67764295; 29239472.

Memoriālo muzeju apvienības rīkots publisks pasākums.
Foto un video materiāli var tikt publicēti interneta resursos un izmantoti muzeju publicitātes pasākumos.


Tintes darbnīca TINTES DARBNĪCA “ZEM KĀJĀM MĀKOŅI”

7. decembrī plkst. 14.00 pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērni kopā ar vecākiem un vecvecākiem aicināti uz tintes darbnīcu “Zem kājām mākoņi” Raiņa un Aspazija mājā Rīgā, Baznīcas ielā 30.
Tintes mākoņu un rokrakstu pētniecības darbnīcā kopā ar vizuālo mākslinieci Evu Vēveri kopīgi meklēsim veidus, kā dzejā un tintes traipos izzīlēt dzīves notikumus, rakstīt vēstules ar spalvu un izpūst no mušas ziloni. Darbnīca balstīta Aspazijas liriskās biogrāfijas krājuma “Ziedu klēpis” dzejā un aicina uz dažādu tintes iespēju izzināšanu.
Darbnīcā ieteicams ierasties apģērbā, kuru nav bail nosmērēt. Būs iespēja pārģērbties.

Eva Vēvere ir vizuālā māksliniece, kas strādā dažādos medijos, tai skaitā instalācijā, procesuālos notikumos, video, zīmējumā un veido interaktīvus projektus, kuros spēles formā tiek risināti dažādi spriedzes pilni uzdevumi īpaši izvēlētās, ar laikmetīgo mākslu saistītās platformās vai notikumos. Kopš 2019. gada, sadarbībā ar Lauru Prikuli, realizē Poētiskā Robotisma projektus. Nesenākā izstāžu prakse saistīta ar tādām institūcijām kā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LV), Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LV), Tartu Art House (EE), Kulturtarnet pa Knippelsbro (DK), turpinās arī aktīvs rezidenču periods Ziemeļvalstīs. Pēdējos gados pievēršas arī eksperimentālu sadarbību veidošanai ar laikmetīgās dejas un mūzikas profesionāļiem. Vadījusi mākslas autordarbnīcas bērniem Somijā, Vācijā, Lietuvā, Apvienotajos Arābu Emirātos. Vairākkārt piedalījusies “Artsits to Schools” programmā Igaunijas skolās. Veidojusi ar dzejas mantojumu saistītu mākslas darbnīcu ciklu ģimenēm Raiņa un Aspazijas mājā 2018. gadā, un 2019. gadā to turpina.

Tintes darbnīca “Zem kājām mākoņi” ir viena no mākslas / dzejas darbnīcām ģimenēm, kas no marta līdz decembrim notiek Raiņa un Aspazijas mājā. Piecas mākslinieces – Ilze Aulmane, Ieva Baumgarte, Līva Kaprāle, Ella Mežule un Eva Vēvere –, izmantojot dažādas tēlotājmākslas tehnikas (grafiku, glezniecību, tekstila dizainu u.c.) un rosinot bērnus un vecākus iepazīt Aspazijas un Raiņa tekstus, sniedz iespēju ģimenēm radoši darboties kopā, veidojot savus mākslas darbus.

Lūdzam pieteikties iepriekš, rakstot uz e-pastu dora.pauzere@memorialiemuzeji.lv vai zvanot pa tālruni 29572469.
Ieeja ģimenēm ar bērniem – 3.00 EUR.
Darbnīcu ciklu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.

Memoriālo muzeju apvienības rīkots publisks pasākums.
Foto un video materiāli tiks publicēti interneta resursos un izmantoti muzeju publicitātes pasākumos.


NE MAIZĪTE PATI NĀCA BAGĀTĀ SĒTIŅĀ A_web NE MAIZĪTE PATI NĀCA BAGĀTĀ SĒTIŅĀ

7. decembrī plkst. 12.00 Krišjāņa Barona muzejā Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 3, dz. 5, izstādes „Astoņas baltas dienas. Baltica ’88” pasākumu cikla ietvaros notiks dziesmu un stāstu vakars „Ne maizīte pati nāca bagātā sētiņā”.
Pasākumā piedalās Madonas folkloras kopa „Vērtumnieki” (vadītāja Ingrīda Grudule) ar „Balticas” stāstiem, Vidzemes sēļu dziesmām un sava dibinātāja Arta Kumsāra piemiņas daudzinājumu.
Izstādē „Astoņas baltas dienas. Baltica’88” skatāmas festivāla relikvijas, tai skaitā Kumsāra tautastērps un viņa valkātās zeķes. Kumsārs ir viena no trim izstādē izceltām personībām. Viņa dedzība, darbīgums un pamatīgums ir veidojis stabilu pamatu ne tikai „Vērtumnieku” darbībai, bet visai folkloras kustībai kopumā. Kumsāra patriotiskā stāja, cēlums un pārliecība gan augumā, gan garā vislielākajā mērā apliecina izstādes atslēgas vārdu „Darbs, prieks, spēks” dzīvotspēju viņa darba turpinātājos. Būdams sava novada patriots, A. Kumsārs iemirdzinājis tā dziesmas, valodu un ļaudis visas Latvijas krāsainajā mantojuma audeklā.

Pasākumu ciklu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.

Ieejas maksa: 2.00 EUR.
Skolēniem, studentiem un senioriem: 1.50 EUR.

Vairāk informācijas: Andris Ērglis, tālr. 29632284


Andreja Upīša televizors ANDREJA UPĪŠA DZIMŠANAS DIENAS PASĀKUMS „ANDREJS UPĪTS SKATĀS KINO”

4. decembrī plkst. 14.00 Andreja Upīša memoriālajā muzejā Rīgā, Brīvības ielā 38-4, ar kino skatīšanos tiks atzīmēta rakstnieka Andreja Upīša 142. dzimšanas diena.

Sadarbībā ar Rakstniecības un mūzikas muzeja kolēģiem pasākumā tiks rādītas nesen digitalizētas filmas par rakstniekiem Augustu Saulieti, Robertu Sēli, Andreju Upīti, kā arī dziedātājiem Mildu Brehmani-Štengeli, Tāli Matīsu un citiem. Filmas, kas glabājas RMM krājumā, uzņēmuši gan amatieri, gan profesionāļi.

Pasākumā varēs redzēt arī fragmentus no dziedātāja un kupletista Roberta Vizbuļa režisētās filmas „Piltenes prāģeri” (1922), kas ir vecākā Latvijas Republikā saglabātā spēlfilma, un režisora Viļa Segliņa „Kaķīša dzirnavām” (1932, Baltā Kaķīša lomā – Arveds Mihelsons (Rutku Tēvs)).

„Andreja Upīša mājās obligātas bija četras godības: viņa paša dzimšanas diena, Andrejvakars, rakstnieka dzīvesbiedres Olgas vārda diena un pirmais janvāris,” atceras laikabiedri. Mūža nogalē, kad rakstniekam pasliktinājās veselība, sekot līdzi notikumiem sabiedriskajā un kultūras dzīvē palīdzēja televizors – Rakstnieku savienības dāvana 90. dzimšanas dienā. Tāpēc likumsakarīgi, ka rakstnieka dzimšanas diena tiks atzīmēta ar kino skatīšanos.

Pasākuma norises vieta: A. Upīša memoriālais muzejs Rīgā (Brīvības ielā 38-4).
Pasākuma norises laiks: 4. decembris 14.00–17.00.
Vairāk informācijas: Muzeja vadītāja Ilze Puķe
+371 29265417; +371 67289767; +371 29254346; ilze.puke@memorialiemuzeji.lv

Memoriālo muzeju apvienības, Rakstniecības un mūzikas muzeja un Andreja Upīša muzeja rīkots publisks pasākums.
Foto un videomateriāli tiks publicēti interneta resursos un izmantoti muzeju publicitātes pasākumos.


Jēkabs Kazaks. Pašportrets ar sarkanu lakatu. JĒKABS KAZAKS – GLEZNOTĀJS, GRAFIĶIS, ZĪMĒTĀJS, MĀKSLAS TEORĒTIĶIS

28. novembrī plkst. 18.00 Jāņa Akuratera muzejs Rīgā, Ojāra Vācieša ielā 6a, pasākuma cikla “Māksla Akuratera mājā“ ietvaros aicina uz Jēkabam Kazakam veltītu vakaru.

Vakara norises programmā:
1. Jēkabs Kazaks – mākslinieka mūžs – “skarba, sūra, bet radoša darba diena” (R. Suta). Ruta Cimdiņa.
2. Jēkabs Kazaks – pašrefleksijās un laikabiedru vērtējumos. Ruta Cimdiņa, Maira Valtere un Aivars Eipurs.
3. Jēkaba Kazaka mākslas, teorētisko uzskatu un personiskās stājas nozīme latviešu mākslas attīstībā. Sarunājas mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne un mākslinieks Pēteris Postažs.
4. Muzikālas impresijas. Juris Švolkovskis – vijole; Ventis Zilberts – klavieres.

1895. gada 18. februārī Pētera un Edes Kazaku ģimenē piedzima zēns, kuru 6. aprīlī Lutera baznīcā (Torņakalnā) nokristīja par Jēkabu Robertu. Lielākā daļa tā laika gleznotāju nāca no laukiem, no zemnieku vai amatnieku ģimenēm. Dzīve laukos, dabas krāsainības noskaņas gadalaiku ritmos veidoja viņu glezniecisko izjūtu, tuvību ainavas žanram.

Jēkabs Kazaks piedzima un uzauga Rīgā. Bērnība zēnam pagāja Jēkaba baznīcas laukumā. Tēvs Pēteris Kazaks kādā Vecrīgas namā strādāja par mājas sargu jeb namiķi, māte Ede bija mājsaimniece. Lielpilsēta mazo Jēkabu pievilka kā magnēts. Daudzstāvu nami, skatlogi un krāsainās veikalu izkārtnes, pakavu ritmi uz akmens bruģa, zvanu skaņas un gaiļi baznīcu torņos, kuģu masti un ostas noslēpumainība. Pilsētas dinamiskais ritms Jēkaba Kazaka pasaules uztverei ļāva atraisīties straujāk un brīvāk, deva drosmi pašizpausmei, bet tajā pašā laikā kritiski pieņemt apkārtējās vides norises un modernās mākslas valodu. Jēkabs allaž dzīvi interesējās par visu pilsētā notiekošo, jauno, laikmetīgo, mulsinošo.

Desmit gadu vecumā Jēkabam Kazakam nācās pārdzīvot 1905. gada revolūcijas dramatiskos notikumus. Tos atbalsoja pieaugušo sarunas, šausmu stāsti par Ziemeļblāzmas pils dedzināšanu, strādnieku mītiņiem, demonstrācijām, soda ekspedīciju sirojumiem un cīnītāju bojāeju. Tas viss dziļi iegūla zemapziņā, ko neizdzēsa ne mazāk postošais Pirmais pasaules karš. Bērnības emocionālie iespaidi vēlāk atspoguļojās virknē tušas zīmējumu.

Vecāki netaupīja skopos ienākumus dēla izglītībai. 1908. gadā Jēkabs Kazaks beidza elementārskolu. 1913. gadā – Ata Ķeniņa vadīto reālskolu Rīgā, kur zīmēšanu mācīja Jūlijs Madernieks, bet pēc tam iestājās Rīgas pilsētas mākslas skolā, kurā pasniedza Vilhelms Purvītis, Jānis Roberts Tilbergs un Eva Borherte-Šveinfurte. Pirmajam pasaules karam tuvojoties Rīgai, skola tika slēgta, un 1915. gadā Kazaks devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Ar Vilhelma Purvīša ieteikumu Kazaks 1915. gada rudenī turpināja mācības Penzas pilsētas mākslas skolā. Taču skolas konservatīvā mācību programma neapmierināja Jēkabu Kazaku, un, to nebeidzis, viņš 1917. gadā izstājās un atgriezās Rīgā. Taču divu gadu dzīvi Penzā Kazaks kodolīgi aprakstījis, ieskaitot visus personāžus – studentus, pasniedzējus, modeles un draudzenes, un mūžam optimistisko studentu dzīves azartu karalaika apstākļos. Šī Jēkaba Kazaka pierakstu burtnīca “Dzīve Penzā” (izdota kopā ar Daces Lambergas monogrāfiju “Jēkabs Kazaks”, (Neputns, Rīga, 1995)) ir būtisks laikmeta liecinieks, kas atklāj ne tikai viena jauna mākslinieka tapšanu. Penzā ir viss – aukstums, bads, bēgļa statuss, draugi, iekšējā cīņa, meklējot savu “Es”, un “liktenīgās bezmiega naktis” (pie pasniedzēja Aleksandra Šturmana), “kad atvērās mums acis priekš jaunās mākslas sapratnes”.

“1917. gads Rīgā – dažas dienas pirms okupācijas mēs visi kopā, arī Kazaks, atrodamies Jēkaba kazarmās. Kazaks paliek Rīgā, mēs citi aizklīstam prom uz Krieviju. Redzam lielos tračus, kamēr Kazaks Rīgā pie Pētera baznīcas vientuļos bēniņos glezno”, raksta Jēkaba Kazaka tuvākais draugs Romans Suta.

1918. gads – pēc rakstnieka Viktora Eglīša uzaicinājuma Jēkabs Kazaks devās uz Alūksni, kur strādāja par skolotāju. Dzīvoja Viktora Eglīša dzīvoklī, gleznoja teātra dekorācijas, zīmēja dažādus tipus vairākas reizes, “lai pēc tam gleznotu”. Vērīgi novēroto Jēkabs Kazaks cītīgi apraksta dienasgrāmatā. “.. atgriezās daudz latvju no Krievijas, operā sēdēja jaukas sievietes, mākslinieki staigāja koridoros. Vēl nebija valsts, un visi priecājās par Vācijas sakaušanu. Gar manu logu skrēja zaldāti bez plintēm, vilka lielgabalus ar ievainotiem, kuri turējās pie stobriem. Vācieši brauca ar kara vezumiem mājās. Lielinieki ieņēma aizbraukušo dzīvokļus, laupīja veikalus un zaga, meklējot ieročus un paslēpušos. Pilsdrupās naktīs šāva saimniekus, baznīcā sēdēja tribunāls. Nakti un pus dienu šāva Alūksnē. Zaldātu pilns, šāva lielgabaliem un kapos pils priekšā raka strēlniekus pa desmit un divdesmit. Atbrauca Suta un rakstnieks Pāvils Rozīts; pagasta namā runāja par jauno mākslu, un Suta rādīja kubistu, futūristu un supremātistu gleznošanas veidus. Cilvēki brīnījās un smējās. Es lasīju par glezniecību, un V. Eglīts deklamēja dzejoļus. Es bēgu no Alūksnes; vilciens ar mantām, labību un lopiem. No gājieniem ar karogiem, dziesmām un daudziem līķiem izlobīju motīvus gan sienu gleznām, gan griezumiem kokā. Griezu trīs dēļus. Lielinieki aizgāja uz Latgali, paņemdami ķīlniekus, arī lopus un mantas prom. Peldējos, staigāju ar sievietēm, ēdu zemenes cukurā un gulēju zālē. Virza lasīja dzejoļus – es viņu zīmēju daudz reizes. Gleznoju savu portreju ar zaļiem kokiem un debesi, kāda viņa ir vasarā. Rakstīju sonetu. Biju Valkā un Tērbatā, redzēju lielisko laukumu ar brūno māju un asu torni. ”

1919. gads. Vasarā Jēkabs Kazaks atkal ir Rīgā, pilns nodomu un darbošanās gribas. Pirmo reizi mūžā radusies iespēja ierīkot darbnīcu un pārdrošs sapnis par braucienu uz Franciju, Itāliju… “Te piepeši slimība un – nāve… Mēs nožēlojam katra radoša mākslinieka nāvi, bet ir traģiski zaudēt pie pirmiem lidojieniem mākslinieku, kura pirmie žesti jau tveras Nemirstībā,” dažas dienas pēc drauga nāves rakstīja Romans Suta. “Jāatzīst, ka pāragrā Kazaka nāve līdz šim ir lielākais zaudējums mūsu mākslai,” Vilhelms Purvītis raksta “Mākslas vēsturē”.

1920. gada 5. decembrī Jēkabu Kazaku pavadīja uz Torņakalna kapiem daudzi draugi un mākslinieki, arī Vilhelms Purvītis.

“Tas, ko atstāj Kazaks, jau ir liels mantojums mūsu tautai. Viņā nav nekā sentimentāla, nekā ārēji estētiski skaista, jūsminoša, viņā ir skarba, metalaini sūra, bet radoša darbu diena. Viņā krāsa beidzamos audeklos dabūja sevišķu izteiksmes spēku, zīmējums meistariski izjusts, tīši nepareizs, vienkāršs un tomēr pilns no lineāri neizsakāma skaistuma, pilns no mākslinieka izjustās patiesības,” 1920. gadā saka Romans Suta.

“Tas, ko Kazaks mums atstājis, ir viņa jaunās, spēcīgās dvēseles fragmenti, jo no dūmotā šauruma un mūriem dzima smalkākais gars, kas pazina valodu, dziļāku par vārdiem – glezniecību,” 1920. gadā Kazaku raksturo Maija Cielēna.

“Pārkāpis laiku un savu nāvi, Vēlreiz uz zemi kā zibins laists,” raksta Aleksandrs Čaks.

Ja dzīves laikā Jēkabs Kazaks piedzīvo tikai piecas izstādes, kurās ir eksponēti arī viņa mākslas darbi, tad pēc tam Jēkaba Kazaka gleznas ir izstādītas desmitos latviešu mākslas izstādēs gan Latvijā – Alūksnē, Rīgā, Tukumā, Jelgavā, Liepājā –, gan Eiropā – Tallinā, Stokholmā, Bordo, Kopenhāgenā, Maskavā.

Ieejas maksa – 2.00 EUR, skolēniem, studentiem, senioriem – 1.50 EUR.
Uzziņas: akuratera.muz@inbox.lv; akuraters@memorialiemuzeji.lv ,
tālr: 2 9451112 (Ruta Cimdiņa)

Pasākumu atbalsta: Valsts Kultūrkapitāla fonds un Jāņa Akuratera biedrība.

Pasākums tiks fotografēts. Foto un video materiāli tiks publicēti interneta resursos un izmantoti muzeju publicitātes pasākumos.


bty MUZEJPEDAGOĢISKĀ PROGRAMMA „RAINIS. DZIMUMDIENA”

Skolas soma

 

 

 

Raiņa muzejs „Jasmuiža” Latvijas valsts simtgades programmā „Latvijas skolas soma” piedāvā jaunu muzejpedagoģisko programmu „Rainis. Dzimumdiena”. 

Izglītojošā programma paredzēta 1.–6. klašu skolēniem, lai iepazīstinātu viņus ar Raiņa dzeju bērniem, izmantojot iesaistīšanās, sadarbības veicināšanas, drāmas, spēles, komandas darba, lomu spēles, vārdu krājuma bagātināšanas, improvizēšanas un eksperimentēšanas metodes.
Programmas mērķi ir: izmantojot daudzveidīgas metodes, iepazīstināt jaunāko klašu skolēnus ar Raiņa personību, dzeju bērniem un dzejas ilustrācijām kā suverēnu, tomēr literāra darba (dzejas) iniciētu mākslas darbu; veicināt bērnos interesi pašiem izzināt, izspēlēt, uzzīmēt un atklāt Raiņa bērnības un dzejas pasauli; attīstīt radošumu, iztēli un domāšanu, daudzveidīgi darbojoties un improvizējot.
Muzejpedagoģiskās programmas nosaukums balstīts Raiņa dzejolī “Dzimumdiena”, un tās dalībniekiem būs iespēja kļūt par meitenes Ritiņas ceturtās dzimšanas dienas svinību viesiem. Piedaloties improvizētā dzimšanas dienas ballītē, skolēni varēs iepazīt gan Raiņa dzejoļus, gan to ilustrācijas, apskatīt dzejnieka herbāriju, kā arī no dažādiem dabas materiāliem veidot savas herbārija glezniņas, barot putniņus, izspēlēt dzejoļus un uz gaismas lampām veidot savas Raiņa dzejoļu ilustrācijas, izmantojot smiltis un dažādus dabas materiālus, kā arī saņemt dāvaniņas.
Programmā būs iespēja iepazīt, atpazīt un spēlēties ar dzejoļiem „Dzimumdiena”, „Sienāzītis”, „Lapsas mierinājums”, „Zvirbulis un kaķis”, „Zirņa bērni”, „Katram savs darbs”, „Lapsa un kurmis”, „Gaiļu kauja”, „Piena kunkuls”, „Sasistā krūze”, „Ziepju burbuļi”, „Zelta sietiņš”, „Skaistpuisītis”, „Grāmatas lasītāji”, „Lolīte baro putniņus”, „Vasaras gaidas”, „Meitenīte rudenī”, „Skolas bērni”.
Nodarbības ilgums: ~ 60 minūtes.
Ieejas maksa: 2.00 EUR no cilvēka.
20. gadsimta 20. gados Rainis sarakstījis daudzus bērnu dzejoļus, kuri apkopoti krājumos „Zelta sietiņš” (1920), „Vasaras princīši un princītes”, „Lellīte Lolīte”, „Puķu lodziņš” (visi 1924. gadā), „Putniņš uz zara” (1925), „Saulīte slimnīcā” (1928), kā arī autobiogrāfiskajā epā „Saules gadi” (1925).
Lasot Raiņa dzejoļus, tik daudz ko var uzzināt un iztēloties: gan mācīties skaitīt līdz desmit un minēt mīklas, gan uzzināt par gadalaikiem un doties piedzīvojumos kopā ar lellīti Lolīti. Dzejoļi stāsta par kaķenīti, kurai bērni bija, par mākonīti un zirņa bērniem, dzejā neiztrūkstoši ir arī dažādi dzīvnieki un viņu piedzīvojumi.
Lai dzejoļus varētu ne tikai lasīt, bet arī ieraudzīt, mākslinieki tos ilustrē. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā atrodas Margaritas Stārastes, Jāzepa Pīgožņa, Felicitas Pauļukas un Jāņa Kīna Raiņa dzejoļu ilustrācijas.
Muzejpedagoģiskā programma tapusi Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros ar VKKF mērķprogrammas ““Latvijas skolas somas” satura radīšana muzejos” finansiālu atbalstu.
Programmas konsultante: Preiļu 1. pamatskolas sākumskolas pedagoģe Anita Lauska.

Vairāk informācijas: Solvita Kleinarte
+371 65329313; +371 29427554;+371 29487589; jasmuiza@memorialiemuzeji.lv


Mēneša priekšmets_web RAIŅA UN ASPAZIJAS MĀJĀ APSKATĀMS RAKSTNIECĪBAS UN MŪZIKAS MUZEJA MĒNEŠA PRIEKŠMETS

No 19. novembra līdz 18. decembrim Raiņa un Aspazijas mājā (Baznīcas iela 30, Rīga) būs apskatāms Rakstniecības un mūzikas muzeja mēneša priekšmets – Staburaga radzīte.

1969. gada 26. septembrī dramaturgam Mārtiņam Zīvertam Rīgas Natālijas Draudziņas 7. vidusskolas skolotāja Alīda Mosaka uzdāvina gabaliņu Latvijas – Staburaga radzīti, kas Latvijas dzimšanas dienas mēnesī ir RMM mēneša priekšmets. Dramaturgam un viņa sievai Ilzei šī viesošanās Rīgā bija pirmā vizīte dzimtenē pēc emigrācijas 1944. gadā.

Mārtiņu Zīvertu var uzskatīt par vienu no Latvijas literatūras virsotnēm. Toreizējais LPSR Kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš, apzinot situāciju latviešu dramaturģijā, 1958. gada 28. oktobrī (tikai septiņas dienas pēc stāšanās atbildīgajā amatā) nosūta tam laikam neiedomājamu vēstuli uz Zviedriju, aicinot dramaturgu atgriezties dzimtenē. Ministrs pat sola izredzes strādāt kopā ar režisoru Eduardu Smiļģi:

“Cienījamo meistar! (..) Līdz šai baltajai dienai tauta jūs cienī un mīl, tā jūs gaida mājās. (..) Esmu pilnvarots paziņot, ka dzimtenē jums nodrošināta literārās daļas vadītāja vieta Raiņa vārdā nosauktajā Dailes teātrī” .

Zīverts Kalpiņam vēstulē atbildējis: “Godājamais kollēga! (..) Tā kā par vienīgo jēdzīgo darbu es uzskatu lugu rakstīšanu, tad, ja atgrieztos Rīgā, es lūkotu dzīvot tikai no honorāriem, jo manas prasības no dzīves nav sevišķi lielas. (..) Ja es esmu dezertējis un palicis dzīvs, tad savu vainu izpirkšu ar to, ka atstāšu mūsu tautai vismaz 20 jaunu lugu.”

Tomēr apciemot tēvzemi – tas ir kas cits. Dokumentu kārtošana ilgst apmēram divus gadus, un 1969. gada 2. septembrī no Tallinas iebrauc vilciens, ko sagaida Raiņa Dailes teātra aktieri. Teātra repertuārā jau vienpadsmito gadu ir iemīļotā Mārtiņa Zīverta luga “Minhauzena precības”. 1969. gada pavasarī Dailes teātra sufliere Maija Spera vēstulē autoram raksta, ka drīzumā gaidāma šīs lugas 200. izrāde. Jakobīni spēlēja Vija Artmane, Minhauzenu – Harijs Liepiņš, un skatītāju atmiņā palikušā pirmuzveduma lomās bija arī Lilita Bērziņa un Ēvalds Valters. Lugas režisors bija Eduards Smiļģis.

Kad par Zīverta gaidāmo ierašanos izdzirdēja viņa līdzgaitniece Felicita Ertnere, viņa nodomājusi, ka diez vai to sagaidīs, taču senie paziņas satikās kafijas vakarā pēc izrādes. Draugi vēlāk tikās arī Alfrēda Sausnes dzīvoklī, – kompānijā bija arī tulkotāja un disidente Ieva Lase, mākslinieks Kurts Fridrihsons un citi Franču grupas represijās cietušie.

RMM mēneša priekšmets liek atskatīties vēsturē. Vai Staburags ir tikai teikām apvīta klints Daugavas krastā? Pat tad, ja, būvējot Pļaviņu HES, Staburagu neappludinātu, tas bija un ir Latvijas simbols.

Pirmās sarunas par HES būvniecību uz Daugavas notika jau 1919. gadā, un tika apspriesti dažādi varianti. Pieļāva pat domu par sešu spēkstaciju būvi. Iespējams, ka šī iemesla dēļ jau 20. gs. 30. gados bija populāras koru un citu kolektīvu ekskursijas uz Staburagu, kas atkal kļuva īpaši populāras, kad Pļaviņu HES projekts ieguva konkrētus apveidus.

Protams, ka latviešus nesajūsmināja doma appludināt Daugavas senleju, lai iegūtu vairāk un lētāku elektroenerģiju. Inteliģencei bija vairāk informācijas par plānoto. 1958. gada 22. martā laikrakstā “Literatūra un Māksla” Vera Kacena rakstā “Nedrīkstam pārsteigties” brīdina, ka, paaugstinot Daugavas līmeni par 40 metriem un appludinot Pērses gravu un ūdenskritumu, Staburagu, Lorelejas klintis un Vīgantes parku, radīsies ne tikai emocionālas un estētiskas dabas zaudējumi, bet arī “vesela virkne tautai dārgu vēstures pieminekļu, kuru skaitā ir arī visvecākie pilskalni, nokļūs zem ūdens (..). No to bagātībām arheologi apguvuši tikai niecīgu daļu.” Viņa brīdina, ka cietīs augu valsts – Daugavas ielejā atrodami 30 retu sugu augi, turklāt desmit no tiem, piemēram, Alpu kreimules sastopamas tikai šajā teritorijā, tāpat tiks traucēta zivju migrācija, kas nesīs zaudējumus zivsaimniecībai.

Pēc cīņas par Staburagu Vera Kacena piedzīvoja publicēšanās aizliegumu, un apmēram 30 gadus vēlāk viņa rakstīja Mersedesei Salnājai: “Neviens jau mani nav reabilitējis un nedomā to darīt, kā tas ir ar visiem 59. gada upuriem.”

Šo un citu iemeslu dēļ notika protesti, parakstu vākšana. Jau pieminētais Voldemārs Kalpiņš, tolaik laikraksta “Literatūra un Māksla” redaktors un Veras Kacenas dzīvesbiedrs, divus mēnešus vēlāk publicē rakstu “Skaidrības labad”. V. Kalpiņš atgādina, ka enerģētiķi, kuri sola uzbūvēt Eiropā lielāko HES, nekompetenti atbild uz jautājumiem par spēkstacijas ēnas pusi – potenciālajiem zaudējumiem, tai skaitā arheoloģijas nozarē: “Daugavas senleja ir viens no visnozīmīgākajiem un visrūpīgāk glabājamajiem pieminekļiem republikā.”

Latviešu pretestība noturējās diezgan ilgi. Vēl 1959. gada vasarā Ņikita Hruščovs, toreizējais PSRS valsts galva, apgalvo, ka “sabiedrības protesta dēļ spēkstacija nav jāceļ”, tomēr pēc tolaik notikušā Hruščova konflikta ar Eduardu Berklavu, t.s. nacionālkomunisti jeb ideālkomunisti “savas pozīcijas zaudē”, un ar to Staburaga liktenis bija izšķirts.

Staburags turpina dzīvot ne tikai latviešu apziņā, bet arī tēlniecībā. Ik pēc 300 gadiem tā rags no sava svara nolūzis un audzis atkal no jauna. No tā atlūzām veidots piemineklis Veidenbaumam, tas izmantots Rīgas Brāļu kapu un t. s. Ķeniņa skolas, tagadējās Rīgas 40. vidusskolas apdarē. Un mazā tāss kārbiņā Rakstniecības un mūzikas muzejā ir atrodams arī Mārtiņam Zīvertam dāvinātais Staburaga gabaliņš.

Informāciju sagatavoja:
RMM krājuma glabātāja Anita Straume


Vācietis un laiks SARUNU VAKARĀ “VĀCIETIS UN LAIKS” DISKUTĒS PAR OJĀRA VĀCIEŠA NEPUBLICĒTO DZEJU

27. novembrī plkst. 18.00 Ojāra Vācieša memoriālā muzeja Robinsona zālē aicinām uz trešo sarunu vakaru ciklā “Vācietis un laiks”. Šoreiz uzmanība tiks pievērsta Ojāra Vācieša dzīves laikā nepublicētajai un ārpus krājumiem atstātajai dzejai, kas atrodama CD kolekcijā “Runā Vācietis”. Sarunu vadīs Dace Micāne-Zālīte, un tajā piedalīsies dzejnieks un literatūrkritiķis Māris Salējs.

2018. gada nogalē tika izdoti apkopotie Ojāra Vācieša balss ieraksti „Runā Ojārs Vācietis”. Apjomīgais izdevums 13 diskos aktualizējis nepieciešamību runāt par Vācieša dzejas pārmaiņām un attīstību. “Viņš spēja būt sevī brīvs dzejnieks un cilvēks cenzūras laikmetā, kurā nodzīvoja 50 gadus – tātad visu savu mūžu,” raksta Jānis Peters dzejas disku kolekcijas ievadvārdos.

Pētījums “Ojāra Vācieša rokrakstu burtnīcas dzejoļu krājumu un Kopoto rakstu kontekstā. Dzejnieks un cenzūra – iekšējā un ārējā”, kuru konferencē 2005. gadā nolasīja O. Vācieša daiļrades pētniece Vija Kaņepe, sniedza detalizētu ieskatu dzejoļu “sijāšanas” procesā. Dzejnieka dzīves laikā tikai publicēti 1500 dzejoļi, bet nepublicēti palikuši vairāk nekā 2000 dzejoļi.

Sarunu vakarā piedalīsies dzejnieks un literatūrkritiķis Māris Salējs. Izdevis četrus dzejoļus krājumus, par krājumu “Kā pirms pērkona” (2016) iegūstot Ojāra Vācieša prēmiju. Sarakstījis monogrāfiju „Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika” (2011). Atdzejo un tulko no ukraiņu, poļu u.c. slāvu valodām. Starp nozīmīgākajiem tulkojumiem – poļu dzejnieka, Nobela prēmijas laureāta Česlava Miloša eseju grāmatu “Dzimtā Eiropa” (2011), kā arī ukraiņu dzejnieka un rakstnieka Serhija Žadana stāstu un dzejas grāmata “Mezopotāmija” (2019, dzejas daļa).
Māra Salēja dzeja ir atdzejota ukraiņu, lietuviešu, angļu, krievu, poļu, turku, somu u.c. valodās.

Vakara gaitā aicināsim klātesošos improvizētiem dzejas lasīšanas mirkļiem. Pasākuma ietvaros tiks atskaņoti Ojāra Vācieša balss ieraksti.

Ieejas maksa: 2.00 EUR.
Skolēniem, studentiem, senioriem: 1.50 EUR.

Sīkāka informācija pa tālruni 67619905 vai e-pastu vacietis@memorialiemuzeji.lv

Ojāra Vācieša muzeja un Memoriālo muzeju apvienības rīkots publisks pasākums.

Foto un video materiāli tiks publicēti interneta resursos un izmantoti muzeju publicitātes pasākumos.